Laumas Ērgles lekcijas materiāls “Kalpošana savam Skolotājam, Augstākajiem spēkiem un Dievam”10.08.2017

II. Dzīvot pēc Sirdsapziņas brīvdabas konferencē’ 2017 “Mūsu dzīve starp patiesumu un meliem, godīgumu un liekulību” uzstājās Lauma Ērgle par tēmu “Kalpošana savam Skolotājam, Augstākajiem spēkiem un Dievam”.

Ar lekcijas materiālu varat iepazīties:

Kas ir kalpošana? Vienkārši sakot – patiesa kalpošana ir tad, kad kāds kaut ko labu dara citu labā, turklāt brīvprātīgi un nesavtīgi. Kā visur, ļoti svarīgs būs motīvs, kāpēc cilvēks vēlas kādam citam kalpot.

Īstai kalpošanai cilvēks ir nobriedis tad, kad ir attīstījis sevī Dievišķās, labās īpašības, jo “visas īstās Dievišķās īpašības koncentrēti izpaužas Kalpošanā“. Tās ir mīlestība, līdzcietība, žēlsirdība, vēlēšanās palīdzēt, pastāvīgums, uzticība, tikumiska tīrība, nesavtīgums, pazemība, pacietība, iecietība, cieņa, gods u.c.

Bez Dievišķajām īpašībām nekāda īsta kalpošana nav iespējama. To mēs redzam tādos piemēros kā Saeimas deputāti, ko dažkārt dēvē arī par tautas kalpiem. Taču kam lielais vairums no viņiem patiesībā kalpo? Vairāk gan paši savā labā. Un kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka vairums no viņiem nav cilvēki ar augsti attīstītu apziņu un izkoptām labajām īpašībām.

Mēs varam teikt, ka kalpošana ir cilvēka garīgās un tikumiskās izaugsmes un attīstības vainagojums, jo tad cilvēks ir sasniedzis tādu pakāpi savā attīstībā, ka viņā ir tik daudz mīlestības, kas liek viņam palīdzēt citiem, kuriem nav tik labi veicies attīstības ceļā, kas mazliet atpalikuši.

1. Šajā Visumā ir spēkā likums: Augstākais kalpo zemākajam, un zemākais pakļaujas augstākajam. Kā visi Visuma likumi, arī šis ir spēkā kopš Visuma radīšanas momenta, un tāds tas paliek nemainīgs. Augstu apziņas attīstības līmeni sasniegušās būtnes to ievēro, darbojas saskaņā ar to, bet zemāka līmeņa būtnes, piem., cilvēki, bieži pārkāpj, neapzinādamies ne pašu likumu, ne tā ievērošanas lietderīgumu, ne pārkāpšanas sekas.

Kāpēc Augstākais kalpo zemākajam? Šāds cilvēcisks jautājums rodas, ja gribam vilkt paralēles ar mūsu zemes dzīvi. Kur augsti situētas personas, lasi – materiālā ziņā un pēc šīs pasaules cilvēku dalīšanas kritērijiem augsti situētas, liek kalpot sev citiem, kurus par zemākiem uzskata.

Ja pareizi saprotam, kas ir kalpošana, ja ņemam vērā spējas un vēlēšanos kalpot tā, lai darītu labu otram, tad aina mainās. Mūsu dzīvē tādu piemēru ir daudz: vecāki kalpo saviem mazajiem, vēl nesaprātīgajiem bērniem. Ārsts kalpo pacientam, skolotājs – skolēniem u.t.t.

Tā paša iemesla dēļ augstāk attīstītas būtnes kalpo saviem mazāk attīstītajiem brāļiem un māsām – ar vēlēšanos palīdzēt, veicināt viņu attīstību pareizajā virzienā.

Šādā nozīmē jēdziens kalpošana ir ļoti cēls un cienījams, un tam nav nekā kopīga ar sulaiņa kalpošanu savam kungam.

 

2. Dažādi kalpošanas veidi.

Džvals Kuls 2009. gada 29. jūnijā

Kalpošana ir jūsu apziņas stāvoklis. Tā ir noteiktas kārtības ievērošana, kas pastāv šajā Visumā, kur katra dzīva būtne kalpo citām dzīvām būtnēm, un šajā kopīgajā Kalpošanā notiek sadarbība un attīstība. Kalpošana nav iespējama bez sadarbības, bet īsta sadarbība nav iespējama bez Mīlestības. Mēs pietuvojāmies pašam galvenajam. Īsta Kalpošana var būt tikai tad, ja tā ir balstīta uz Mīlestības jūtām. <…>

Tātad – kalpošana ir Mīlestībā balstīta sadarbība un līdz ar to attīstība. Turklāt tāda ir kārtība Visumā – katra dzīva būtne kalpo citām dzīvām būtnēm.

Par kalpošanu Dievam un Augstākajiem spēkiem, arī savam Skolotājam var runāt tad, ja šī kalpošana ir kā palīdzība augstākajam paveikt viņa kalpošanu. Kad mēs palīdzam Augstākajiem spēkiem pasniegt viņu zināšanas, viņu Mācību cilvēkiem, palīdzam apgaismot savu līdzcilvēku prātus un paaugstināt viņu apziņas līmeni, tad tā mēs kalpojam ne tikai šiem cilvēkiem, kuriem palīdzam, bet arī pašiem Augstākajiem, – palīdzēdami īstenot viņu nospraustos mērķus un izpildīt viņu uzdevumus. Tā izpaužas sadarbība: mēs varam kalpot gan tiem, kuru apziņas attīstības pakāpe ir zemāka nekā mums pašiem, un vienlaikus mēs kalpojam tiem, kuru apziņas attīstības pakāpe ir augstāka nekā mums.

Bet vislielākais kalpotājs ir tas, kam ir visaugstāk attīstīta apziņa. Starp mums zināmajiem cilvēkiem tāda ir Lielās Baltās Brālības Sūtne Tatjana Mikušina, – šai gadījumā augstākais  kalpo zemākajiem un vienlaikus arī Dievam un Gudrības Skolotājiem. Viņas kalpošanu pasaulei un cilvēcei neviens no mums nespēj ne īsti saprast, ne novērtēt. Jo Dievišķo Gudrības Valdoņu vēstījumu pieņemšana ir visatbildīgākā kalpošana, kāda iedomājama mūsu pasaulē. Tas, pirmkārt, ir ļoti grūts darbs – visu spēku galējais sasprindzinājums uz cilvēcisko iespēju robežas: cilvēkam jāspēj paaugstināt savas vibrācijas un apziņu līdz tam līmenim, no kura Skolotāji var dot savus vēstījumus, t.i. – pārraidīt savu enerģiju. Un tai pašā laikā sūtne ir fiziskajā ķermenī un dzīvo fiziskajā pasaulē. Šķiet, ka šīs lietas nav savienojamas, bet sūtnei tas ir jāspēj – jāspēj izturēt nesakritību starp apkārtējās pasaules zemajām vibrācijām un augstajām vibrācijām, ko viņa sasniedz ar Dievišķo Skolotāju palīdzību, lai varētu saņemt Skolotāju enerģiju un informāciju. Turklāt viņa ir atbildīga par pārnestās informācijas patiesumu un atbilstību katra Skolotāja dotajam. Protams, ka tādu darbu cilvēks uzņemas tikai, ja viņa motīvs ir palīdzēt cilvēkiem un viņu vada liela Mīlestība. Kādā no pirmajiem vēstījumiem 2005. gadā Skolotāji saka, ka Viņi ir izvēlējušies Tatjanu par savu sūtni tieši tāpēc, ka Mīlestības īpašība ir galvenā viņas sirdī.

Ļoti pamācošs un iespaidīgs izcilas kalpošanas paraugs ir Sūtnes Tatjanas Mikušinas palīdze Tatjana Martiņenko. Viņa ar savu darbu kalpo gan Sūtnei, gan visiem cilvēkiem. Daudzus gadus viņa vienmēr ir blakus sūtnei, viņa dara pilnīgi visu, kas vajadzīgs sūtnes darbam: sākot ar sūtnes oficiālās interneta vietnes uzturēšanu, grāmatu sagatavošanu izdošanai, to dizaina izveidošanu, viņa ir arī izdevniecības “Sirius” direktore (izdevniecība šogad atzīmē 10 gadu jubileju), viņa paveic visus mājsaimiecības darbus, gatavo ēdienu, ir viņu abu šoferis u.t.t. Sūtnes publiskajās uzstāšanās reizēs – lekciju un semināru laikā viņa paveic tehniskos darbus – prezentāciju demonstrēšanu u.tml. Bet viņa vienmēr ir it kā ēnā, it kā neredzama, klusa, nekad nekur nerādās publikai, viņu pazīst tikai tie, kam ar viņu ir tieša saskare darbā. Sevišķas pazemības un visizcilākās kalpošanas paraugs. Šķiet, ka viņai sava ego vispār vairs nav. Lai gan ir zināms, ka pavisam bez ego cilvēks šajā pasaulē nevarētu dzīvot. Bet ego ir savaldīts tādā mērā, ka pilnīgi pakļauts viņas Augstākajam Es.

Lūk, tāda ir īsta, patiesa kalpošana Skolotājam un Dievam.

Tātad mēs aplūkojām augstākās kalpošanas paraugus – kad augstākais kalpo visiem pārējiem un kad augstu kalpošanu veic kā palīdzību vēl augstāka uzdevuma sekmīgai paveikšanai.

3.Kā kalpo zemākā attīstības pakāpē esošie cilvēki?

Daudzi  cilvēki saka, ka kalpo Dievam, un tā uzskata visi baznīcu “štata” darbinieki – garīdznieki, lai kā arī nesauktos viņu ieņemamais amats baznīcas hierarhijā (viņi nevis strādā, bet kalpo). Daudzi patiešām no sirds kalpo Dievam un cilvēkiem. Bet ir arī tādi, kas patiesībā kalpo savam ego, tikai maldina gan paši sevi, gan citus, teikdami, ka kalpo Dievam. Jā, viņi var izpildīt visus paredzētos rituālus u.tml., taču, ja sirds nav piepildīta ar mīlestību un tās enerģija nav veltīta kalpošanai, tad graša vērtība ir tādai viņu kalpošanai, jo tā neatstāj nekādas pēdas baznīcas apmeklētāju dvēselēs. Taču baznīcās visos laikos ir bijuši arī lieli svētie, kas visā patiesībā kalpo Dievam un cilvēkiem. Starp Krievijas pareizticīgajiem tādi bija Radoņežas Sergijs, Sarovas Serafims un citi, Romas katoļu baznīcā – Tēvs Pio un daudzi citi. Viņu paveiktie darbi un brīnumi paliek cilvēces vēsturē kā atdarināšanas cienīgi paraugi, lai mēs no viņiem mācītos.

Cilvēces karmas transmutācija ar čakru palīdzību. Ir vēl tāds kalpošanas vieds, ko uzņemas cilvēki, kas ir atstrādājuši visu savu personisko karmu, sasnieguši tādu savas auras un čakru tīrības pakāpi, ka viņu čakras ir atvērtas un pilnībā laiž cauri Dievišķo enerģiju, ko viņi pārvada pasaulē. Viņi tomēr izvēlas nevis nirvānas svētlaimi, bet gan palikt pasaulē, jo viņiem vairs nav tik svarīga sava personiskā svētlaime un nirvānas miers, ko viņi varētu baudīt, ja aizietu no fiziskā plāna. Viņu mīlestības pilnās sirdis vēlas palīdzēt saviem jaunākajiem brāļiem un māsām. Viņi uzņemas cilvēces karmas transmutācijas darbu – viņi kā putekļusūcējs uzņem sevī negatīvās enerģijas no apkārtnes un citu cilvēku aurām un ar savu čakru palīdzību pārstrādā tās, un jau attīrītas, pārvērstas atkal par tīrām dievišķām enerģijām, atdod tās Dievam un pasaulei. Tā ir viņu diženā kalpošana. Taču viņi paši ir kā krustā piesisti, jo viņu augstās vibrācijas nepārtraukti ir disharmonijā ar apkārtnes zemajām vibrācijām, un tas sagādā viņiem ciešanas visu laiku.

Īsta kalpošana ir nesavtīga: cilvēks kalpo citiem nevis, lai par savu kalpošanu saņemtu jebkādu atalgojumu vai pat tikai pateicību, bet tāpēc, ka mīlestība un līdzcietība liek viņam sniegt palīdzību.

Visa pasaule pazīst Mātes Terēzes kalpošanu nabagajiem un slimajiem, citu atstumtajiem dzīves pabērniem. Arī viņa ir teikusi par mīlestību:

“Šajā dzīvē mēs nespējam paveikt lielus darbus. Taču mēs spējam paveikt mazus darbus ar lielu mīlestību.”

Labais, ko esi paveicis, tiks aizmirsts jau rīt, BET DARI LABU TIK UN TĀ!

Godīgums un atklātība padara tevi ievainojamu, BET ESI GODĪGS UN ATKLĀTS TIK UN TĀ!

Tas, ko tu cēli gadiem ilgi, var tikt sagrauts acumirklī, BET TURPINI CELT TIK UN TĀ!

Cilvēkiem tiešām nepieciešama palīdzība, taču viņi var uzbrukt, ja tu viņiem palīdzēsi, BET PALĪDZI CILVĒKIEM TIK UN TĀ!

Dod pasaulei labāko, kas tev ir, un par to tu saņemsi spērienu zobos, BET DOD PASAULEI LABĀKO TIK UN TĀ!

Parasto cilvēku kalpošana.

Džvals Kuls 2009. gada 29. jūnijā

“Kalpošana Dzīvībai nozīmē pastāvīgi būt sardzē. Jūs pastāvīgi esat gatavi izpildīt savu pienākumu.”

Arī mēs – parastie cilvēki – katrs, kas ar lielu mīlestību dara kaut vismazāko darbu citu labā, kalpojam Dievam. Tā un tikai tā ir patiesa kalpošana, ko cilvēks dara ar patiesu, lielu mīlestību. Tā kalpodams cilvēkiem, viņš vienlaikus kalpo Dievam, jo Dievs taču ir katrā cilvēkā.

Kāpēc mēs Latvijā rīkojam un piedalāmies pavasara sakopšanas talkās? Lai darītu labāku un tīrāku mūsu mīļo zemīti. Mēs nesakām: lai tīra tie, kas piemēsloja. Nē, vienmēr ir tā, ka tīra nevis tas, kas piemēsloja, bet tas, kam nepatīk netīrība, kas vēlas tīru apkārtni. Jo tas, kas piemēsloja, nesaprot. Bet mēs saprotam. Ar labu paraugu un ar laiku iemācīsim arī tos nezinīšus. Arī citur dzīvē gadās tā, ka netīrība ir jāsatīra un jāsakopj tam, kas pats nekad neatstāj aiz sevis nekārtību, bet piemēslotājam ne prātā neienāk aiz sevis kaut ko sakopt. Tad padomāsim, ka – augstākais un gudrākais kalpo nesaprašam, audzinādams ar savu paraugu.

Ja mums kādreiz šķiet, ka mums nebūtu jātīra citu atstātā netīrība, tad padomāsim, kas notiek smalkajā plānā, – kā mēs visi esam to “piegružojuši” ar savām sliktajām domām un emocijām, dažkārt pat ar naidu un agresiju u.tml. Kas to visu sakopj pēc mums? Kad mēs paši nemaz nesaprotam, ko esam izdarījuši un neprotam savākt savus mentālos un astrālos netīrumus. Tās ir augstās, Dievišķās Būtnes, kas attīra un sakopj zemei tuvos smalkos plānus. Tās ir Būtnes, kas uzņemas sev cilvēces karmas daļu un transmutē to, lai atvieglotu mūsu stāvokli. Negatīvā karma tik tiešām ir tas, ar ko mēs – cilvēki esam līdz galējai robežai piesārņojuši smalko plānu ap Zemi, un daudzas augstas garīgas Būtnes kalpo mums, attīrīdamas šos mūsu astrālos un mentālos “mēslus”, lai noturētu līdzsvaru uz planētas un lai mēs neietu bojā kārtējā kataklizmā.

4. Par kalpošanu, ko mēs katrs varam veikt savā dzīvē. Mēs cenšamies attīstīt sevī labās īpašības un dzīvot pēc sirdsapziņas. Sirdsapziņa arī pateiks, kad un kur mēs varam būt noderīgi citiem ar savu kalpošanu. Kaut vai mazās lietās, kaut vai sīkumos – jebkurā vietā atradīsies kāds, kam vajag piepalīdzēt. Nekautrēsimies to darīt. Ne vienmēr tas, kam palīdzam, skaļi izteiks savu pateicību. Var būt pat pilnīgi otrādi. Bet neskumsim, ja kāds neprot novērtēt mūsu labo gribu. Rādīsim paraugu tik un tā.

Māte Terēze: Cilvēkiem tiešām nepieciešama palīdzība, taču viņi var uzbrukt, ja tu viņiem palīdzēsi, BET PALĪDZI CILVĒKIEM TIK UN TĀ!

Vai mūsu maizes darbs, ko strādājam ikdienā, var būt mūsu kalpošana?

Protams, bet svarīgs ir motīvs, ar kādu mēs sākam darbu. Vai domājam tikai par to, lai vairāk nopelnītu, vai domājam, kā ar savu darbu vairāk laba darīt tiem cilvēkiem, kam mūsu darbs domāts? Lai arī mēs par savu darbu saņemam atalgojumu, tomēr katrā darbā, kas patiešām tiek darīts cilvēku labā, var ielikt gan mīlestību, gan labās domas, t.i. – labo enerģiju. Katru darbu var darīt ar vēlēšanos, lai mūsu darba augļi sagādātu citiem cilvēkiem prieku un atvieglotu viņu dzīvi. Vienmēr var padomāt, kā izdarīt tā, lai mūsu darbs nestu vairāk labuma cilvēkiem. Izdarīt ne tikai to, kas ierakstīts darba pienākumos, bet papūlēties izdarīt kaut ko vēl labāk. Tas varbūt prasīs mazliet papildu piepūles, un kāds var teikt: man par to nemaksā, bet tāpēc tā ir kalpošana, ka par to nemaksā, to mēs darām ar mīlestību un rūpēm par citiem cilvēkiem.

Protams, ir svarīgi, kādu darbu mēs darām, ko esam izvēlējušies. Ir darba vietas, kur labi maksā, bet darba augļi cilvēkiem nes postu un ir kaitīgi. Piem., tabakas izstrādājumu un alkohola ražošana, azartspēļu un narkotiku bizness u.c. Ja mēs negribam radīt sev sliktu karmu, darīdami sliktu cilvēkiem, tad no tādām darba vietām jāizvairās.

Gribēdami labāk kalpot cilvēkiem, mēs katru darbu darīsim ar lielu rūpību un mīlestību, cenšoties, lai darba rezultāts un mūsu radītais produkts būtu pēc iespējas kvalitatīvāks un labāks arī no smalkāka skatu punkta raugoties. Mēs centīsimies katrā radītajā produktā ielikt savu mīlestības un labvēlības enerģiju, paaugstināt katras lietas vibrācijas, lai mūsu darba augļu saņēmējam nestu arī tādu – garīgu, dvēselisku labumu.

Cilvēks var darīt visvienkāršāko darbu – slaucīt ielu, uzkopt telpas, mazgāt traukus, bet darīt to ar mīlestību. Tagad daudzi ražotāji uz sava produkta iepakojuma raksta, ka tas radīts ar mīlestību. Atliek vēlēties, lai tie nebūtu tikai skaisti vārdi, bet patiesība no dienas dienā. Labi ir arī kaut vai tikai tas, ka par to atgādina. Saņēmējam tik un tā būs priecīgāk, lasot to.

Ir tādas profesijas, kur bez mīlestības vispār nedrīkst strādāt. Piem., ārsts un arī jaunākais medicīniskais personāls. Ko var palīdzēt slimam cilvēkam, ja uz viņu raugās ar jebkādām citām jūtām, kas zemākas par mīlestību? Mīlestības pilna aprūpe dziedina. Ne velti ārzemju klīnikās slimniekiem rada iespējas pavadīt laiku sunīšu un kaķīšu sabiedrībā – arī slimajam cilvēkam atveseļoties palīdz mīlestības jūtas kaut vai pret dzīvnieciņu.

Vai skolotājs var ko labu iemācīt bērnam, ja nemīl bērnus? Kāda dzīve ir bērniem, kuru vecāki viņus nemīl? Vai drīkst laist pasaulē bērnu, ja nav mīlestības vecāku starpā un vecākiem pret bērnu? Bieži jautā: vai spēs bērnu uzturēt? Vispirms jājautā: vai spēs mīlēt bērnu kopš ieņemšanas brīža līdz mūža galam?

Vai deputāts un jebkura valsts amatpersona var darīt labu valstij, ja nemīl to? Ja nemīl cilvēkus, kuru labā viņiem jāstrādā. Tāpat lauksaimnieku profesijās – gotiņa dos vairāk piena, ja pret viņu izturēsies ar mīlestību. Tomāts un gurķis labāk izaugs un būs garšīgāks, ja audzētājs mīlēs savu darbu un sava darba priekšmetu.

Tātad – atkal atslēga visam ir mīlestība. Ja cilvēka sirds jūt mīlestību, tad viņš vienmēr redzēs, kur un kā var kalpot citiem cilvēkiem un dzīvajai radībai. Tad viņš nepaies garām nelaimē nonākušam cilvēkam vai dzīvniekam. Atradīs veidu, kā palīdzēt.

Taču, ja ārsti streiko, tad ar to viņi mums ziņo, ka mēs bez viņiem varam iztikt, viņi mums nav vajadzīgi.

Ar to es negribu teikt, ka ārstiem nepienākas saņemt darbam atbilstošu atalgojumu. Tāpat skolotājiem. Lai arī īsta kalpošana ir nesavtīga, neprasot “kas man par to būs?”, tomēr mūsu sabiedrība ir tā iekārtota, ka bez atalgojuma iztikt nav iespējams. Principam, ka īsts kalpotājs negaidīs un neprasīs samaksu par savu kalpošanu, ir turpinājums – otra puse – tam, kas saņem kalpošanas augļus, ir pienākums izteikt savu pateicību ne tikai vārdos un jūtās, bet arī materiāli, jo mūsu pasaulē nauda ir Dievišķās enerģijas ekvivalents. Mūsu sabiedrībā šī pateicība tiek izteikta valstiskā mērogā kā atalgojums. Ja valsts vadītāji neuzskata par vajadzīgu ievērot samērību un taisnīgumu atalgojuma sadalē, tas nozīmē, ka viņi ved valsti pa nepareizu ceļu, kura galā būs kārtējā krīze, neapmierinātība, streiki vai valsts pamešana likteņa varā. Aizbraucēji no Latvijas ir izvēlējušies nevis strādāt savas valsts labā un palīdzēt to sakārtot, bet pamest likteņa varā. Diezin vai tas viņiem atmaksāsies ilgtermiņā? Kad Karmas Valdes priekšā būs jādod norēķini par sava dzīves uzdevuma izpildi vai neizpildi. Tad tiem cilvēkiem, kas visu gaida no citiem – lai viss tiktu jau gatavs pasniegts uz sudraba paplātes, nebūs, ko teikt, jo viņi negribēja pielikt roku valsts būvēšanas un uzturēšanas darbā, bet  gribēja sēsties pie klāta galda, lai arī sola maksāt kā restorānā. Kas klāja galdu tiem dižajiem vīriem, kas radīja Latvijas valsti? Jānim Čakstem, Kārlim Ulmanim, Zigfrīdam Annai Meierovicam? Tiem latvju karavīriem, kas izkaroja un noturēja Latvijas valsti pret uzbrucējiem? Viņiem bija cita domāšana. Viņi neskrēja meklēt laimi svešās zemēs, bet uzcēla savā zemē savu Latviju no pelniem. Kā izpostīta bija Latvija pēc I pasaules kara? Mūsu tēvi un vectēvi uzcēla, atjaunoja, radīja ar savām rokām un gaišajām galvām, domādami par bērnu nākotni, ne savu.

Protams, samērībai atalgojuma apmērā ir jābūt ievērotai visās profesijās. Lai jaunietis, profesiju izvēloties, tomēr vairāk domātu nevis par to, kur vairāk nopelnīt, bet kurai profesijai viņš ir piemērotāks, ko viņam vairāk gribas darīt, kur viņš jūtas vairāk noderīgs sabiedrībai.

Secinājumi: mēs visi esam aicināti kalpot šī vārda cildenajā nozīmē, tas ir iespējams visur un vienmēr. Kalpodami citiem, mēs augam paši: mēs attīstām savas labākās īpašības, uzkrājam savus dārgumus debesīs jeb labo karmu, vienlaikus arī atstrādājam savu slikto karmu – ieguvēji ir visi. Pirmkārt, mēs paši, un citi, kas ar pateicību pieņems mūsu kalpošanu.