Laumas Ērgles lekcijas materiāls “Atgriešanās Ceļš pie Dieva”22.08.2017

Sokrata tautskolas brīvdabas bibliotēkas atklāšanas laikā, 2017.gada 11.jūnijā, uzstājās Lauma Ērgle par tēmu “Atgriešanās Ceļš pie Dieva”.

Ar lekcijas materiālu varat iepazīties:

Mēs šodien runāsim par atgriešanos pie Dieva, ne par atgriešanos baznīcās, bet gan par atgriešanos pie Dieva savās sirdīs – vienīgajā vietā, kur mēs patiesi varam atrast īsto Dievu. Ja mēs un cilvēce kopumā neatgriezīsies pie Dieva, tad savai turpmākajai evolūcijai cilvēce pati būs aizlikusi priekšā stop zīmi. Jo BEZ DIEVA CILVĒCEI NAV NĀKOTNES.

1. Kāpēc bez Dieva cilvēcei nav nākotnes?

Dzīvojām bez Dieva visus 50 padomju okupācijas gadus, un mums tik pamatīgi galvās iesēdies ateisms, ka ticīgie tiek uzskatīti par kaut kādiem atpalikušiem ļautiņiem, bet progresīvajai sabiedrības daļai, kas izmanto modernās tehnoloģias un jūtas visu varoši, it kā nepiedien interesēties par Dievu un ticību. Tikai augstos svētkos valsts pirmās personas demonstrē savu ticību ar dievkalpojumu apmeklējumiem. Daudzi jauni cilvēki gan izvēlas laulības noslēgšanas ceremoniju baznīcā, bet nevienam nav noslēpums, ka ar patiesu ticību tam visai maz sakara. Baznīcas svinīgais rituāls gluži vienkārši izkonkurējis dzimtsarakstu biroju ne visai interesanto piedāvājumu. Un tomēr arī tas ir labi, ja cilvēki kaut vai šajā savas dzīves svarīgajā pagrieziena punktā kaut mazliet padomā par mūžīgajām vērtībām un savu ceļu kopā ar otru cilvēku.

Taču strupceļš, kurā nonākusi Zemes cilvēce, ar katru gadu kļūst arvien vairāk redzams pat vislielākajiem optimistiem. Ļaužu sabiedrībā, kuras vērtību sistēmā galvenais ir materiālās vērtības un to patēriņš un tātad maksimāla tiekšanās iegūt visu patēriņam vēlamo, ir novērojams morāliskais un tikumiskais pagrimums – tagad par normālām tiek uzskatītas parādības, kas vēl tikai pirms pusgadsimta tika uzskatītas par nepieņemamām un nosodāmām:

no alkohola, narkotikām u.tml. atkarīgo cilvēku skaita pavairošanās, agresivitāte un vardarbība pret sievietēm un bērniem pat ģimenēs;

seksa kults, laulības pārkāpšana, gadījuma dzimumsakari un dzimumattiecību partneru neizvēlība ne tikai starp pieaugušajiem, bet pāragras dzimumattiecības pat starp skolas bērniem, kad padsmitniecēm jau dzimst bērni, turklāt arī intīmās attiecības starp viena dzimuma personām;

melošana un zagšana vairs nav netikums, tas it kā “pieder pie lietas”, un tā dara gandrīz visi, kas tiek pie tādas iespējas – ar to izskaidrojama vēlme par katru cenu tikt pie varas grožiem, mazāk domājot par savu piemērotību politiķa un valsts amatpersonas karjerai, bet vairāk – ko gribētajā amatā varēs iegūt sev;

starptautiskā mērogā – naids un kari, pieaugošā varaskāre un agresija.

Cik ilgi un cik tālu?

Var, protams, teikt, ka tik slikti ir bijušās PSRS teritorijā, kur jau sen cilvēki dzīvo bez Dieva, taču arī rietumu demokrātiskajā civilizētajā sabiedrībā tikumiskā lejupslīde tāpat ir vērojama, lai arī varbūt mazākā mērā.

Visos laikos visās reliģijās tādā vai citādā formulējumā Dievišķie likumi ir bijuši ierakstīti un tie bija jāievēro. Kontroli veica gan sabiedrības modrā acs, gan valstiskās un reliģiskās institūcijas.

Jāatceras, ka tajos laikos, kad cilvēku sabiedrībā sapratne par Dievu un ticība Dievam bija dzīva, tad cilvēki centās ievērot Dievišķos likumus, kas kristiešiem formulēti Mozus baušļos un Jēzus Kristus novēlējumos. Tā tika panākts, ka vairāk vai mazāk, bet cilvēki tomēr dzīvoja tikumisku dzīvi.

Tais laikos, kad cilvēki dzīvoja saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, attīstījās kultūra, uzplaukums bija daiļajās mākslās un līdz ar to arī ekonomikā un visā sabiedrības dzīvē.

Tajos vēsturiskajos periodos un valstīs, kad cilvēce aizmirsa par Dievu un ignorēja Dievišķos likumus, cilvēki degradējās gan garīgi, gan fiziski, un bija vērojams pagrimums visās jomās, un tādas valstis beidza pastāvēt.

Diemžēl pēdējos gadsimtos cilvēce atkal ir novērsusies no Dieva un izvēlējusies neticēt. Atbilstošus pamatus filozofijā tam ir izdomājis postmodernistiskās filozofijas priekšgājējs Frīdrihs Nīče, kas joprojām tiek uzskatīts par 19. gs. ievērojamāko filozofu. Viņš uzskatīja, ka par jauno vērtību ilustrāciju jākļūst jēdzienam “pārcilvēks”. Pārcilvēks ir “lielas veselības” cilvēks, kas pārvarējis ilūzijas, atteicies no konvencionalitātēm, galvenokārt no priekšstata par līdzcietību kā morāles dziļāko būtību, un kas velta savus spēkus fiziskiem un garīgiem pārveidojumiem.”

Jau 19. gs. Nīčes darbos pirmo reizi tik skaidri un plaši cilvēcei tika pasniegta doma par to, ka tikumība un morāle ir slikti, ka Dievs ir izdomāts, Dievs ir nedzīvs, bet dzīvot vajag šeit un tagad un baudīt visu iespējamo šajā brīnišķīgajā pasaulē. Visai stingri šī ideja iegūlās cilvēces prātos 20. gs. un var teikt – kļuva valdošā 21. gs!

Tomēr neviens filozofs nespētu cilvēkiem iepotēt neticību, ja viņi paši nebūtu tam iekšēji jau gatavi, paši gatavi to izvēlēties, tātad par izvēli dzīvot pēc šādiem “padomiem” tomēr atbildīgi ir paši cilvēki.

Tajā pašā 19. gs. Nīčes laikā  dzīvoja izcilā filozofe, Teozofijas biedrības dibinātāja J. Blavatska (1831 – 1891), kuras darbi pretstatā jaunajai, tikko radītajai Nīčes ideoloģijai bija veltīti humānismam, iekšējam tikumiskajam likumam, Augstākā likuma jeb Dieva virsvaldībai katra cilvēka dzīvē.

Tagad mēs varam redzēt, pa kuru ceļu gājusi cilvēce un šīs izvēles sekas: morāliskais pagrimums, degradācija ne tikai garīgā nozīmē, bet arī fiziskajā veselībā: jo vairāk cilvēki pārkāpj Dievišķos likumus, jo vairāk viņi savās aurās uzkrāj negatīvās enerģijas un attiecīgi vairāk slimo. Jau bērni piedzimst neveseli, un katra nākamā paaudze kļūst arvien slimīgāka – tālāka degradācija var novest līdz pilnīgai izmiršanai, ja vien kāda kataklizma nenoslaucīs mūs visus no Zemes virsas jau agrāk.

Ja vien cilvēki atjēgtos un atgrieztos pie Dieva, tad visu situāciju uz Zemes ļoti ātri varētu mainīt uz labu. Dievs ir žēlsirdīgs un pieņems mūs arī pašā pēdējā brīdī, ja mēs izteiksim tādu lūgumu, ka vēlamies atgriezties pie Viņa.

Cilvēka eksistences jēga un sūtība uz Zemes. Šī Visuma galvenais likums ir Pašattīstības un pilnveidošanās likums un “viss, kas negrib pakļauties šī visuma galvenajam likumam, pašattīstības un pilnveidošanās likumam, nevar eksistēt ilgāk par noteiktu robežu.”

Cilvēkam, kas radīts pēc Dieva tēla un līdzības, Radītājs ir devis iespēju lielu kosmiskā cikla laiku pavadīt iemiesojumos uz Zemes fiziskajā pasaulē. Šo kosmiskā cikla laiku mums paredzēts izmantot, lai attīstītos un uzkrātu pieredzi.

2. Īsumā par cilvēka “uzbūvi”: cilvēka zemākie ķermeņi un augstākie ķermeņi, vibrācijas.
3. No cilvēces senās vēstures – kā cilvēks ieguva saprātu jeb ES Kristus, jeb sargeņģeli.

Cilvēkam ir viņa zemākā daļa – četri zemākie ķermeņi un Augstākā daļa – 3 augstākie ķermeņi jeb principi.

Cilvēka fiziskais ķermenis ir no visblīvākās matērijas ar viszemāko vibrāciju frekvenci; cilvēka auru jeb dvēseli veido astrālais, mentālais un ēteriskais ķermenis, tie ir jau smalkāki ar augstāku vibrāciju frekvenci. Šie četri ir cilvēka zemākā daļa jeb zemākie ķermeņi. Čakru sistēma saista tos savā starpā. Cilvēkam pavisam kopā ir 144 čakras – 7 galvenās, kas izvietotas gar mugurkaulu, un vēl apslēpto staru čakras. Šīs čakras ir izvietotas starp mūsu septiņām galvenajām čakrām un daudzās citās ķermeņa daļās. Šīs čakras ir saistītas ar mūsu augstākajiem ķermeņiem, ar mūsu Es Kristus, ar mūsu kauzālo ķermeni un mūsu ES ESMU Klātbūtni. Cilvēka attīstības pakāpi nosaka viņa čakru tīrība, kas savukārt nosaka čakru caurlaides spēju, ar kādu Dievišķā enerģija cauri tām var ieplūst cilvēkā.

Cilvēka esamības pirmsākumos pirmo divu pamatrasu laikā cilvēki bija šķīsti un bezvainīgi, taču viņi nespēja attīstīties, jo viņiem nebija saprāta, viņi “bija dzīvnieki pēc savas būtības”. “Pirms daudziem miljoniem gadu Zemes evolūcijai bija jāizbeidzas kā tādai, kas bija neizdevusies. Glābt stāvokli uzņēmās Augstie Gari, kas mita svētlaimes jeb nirvānas stāvoklī kopš iepriekšējo manvantaru laika.”

Tas notika trešās pamatrases laikā: Augstas Dievišķas Būtnes piešķīra cilvēkiem saprātu: Septiņi Lieli Gari nolaidās cilvēku ķermeņos, “un viņiem pašiem piemītošo uguns īpašību piešķīra cilvēkiem. Cilvēku acīs iegaismojās saprāta uguns. Un cilvēki saprata, ka viņi atšķiras no dzīvniekiem. Tādējādi katrs cilvēks saņēma sevī sēklu, dzirksti, uguni no augsti garīgajām Būtnēm, kas nolaidās matērijā no augstajām uguns sfērām.” Katra Augstā būtne deva daļiņu no sevis daudziem cilvēkiem. “Katrs tika apveltīts ar saprātu atbilstoši savas attīstības pakāpei un līmenim… Defektu cilvēkā izdevās izlabot, pateicoties Augsto Būtņu upurim, kuri ziedoja savu nirvānas mieru, lai nolaistos un palīdzētu.”

 “Cilvēce tika apveltīta ar saprātu caur Lielo Garu, Svēto Kumaru brīvprātīgu upuri. Saņēmusi šo vareno instrumentu savā rīcībā, cilvēce sāka to lietot. Bet, tā kā cilvēcei jau sākotnēji bija brīvā griba, tad tai bija iespēja izmantot šo dāvanu pēc savas brīvās gribas.”

Šī Augsto būtņu daļiņa mūsos ir mūsu piektais princips – ES Kristus jeb mūsu Eņģelis sargātājs, kas ir mūsu Skolotājs un labākais padomdevējs.

Tālāk – cilvēka kauzālajā ķermenī (sestais princips) uzkrājas mūsu gara iestrādes, sastrādātās labās enerģijas, ieaudzinātās labās īpašības, vērtīgā, labā pieredze un talanti. Tie ir Bībelē minētie mūsu “dārgumi debesīs”.

Septītais princips ir Dievišķā monāde – ES ESMU Klātbūtne – ugunīgais kodols, Dieva daļiņa mūsos.

Cilvēka Augstākā daļa nekad nav zaudējusi savu saikni un vienotību ar Radītāju, bet zemākā daļa, daudzajos gadu miljonos iemiesojoties uz Zemes, zaudēja vienotības sajūtu ar Radītāju un zaudēja saikni ar savu Augstāko daļu. Tas mūs ir novedis no mums Dieva paredzētā evolucionārās attīstības ceļa un ievedis neticībā, jo mēs vairs nedzirdam savu iekšējo balsi, savu Augstāko daļu, bet domājam tikai ar miesīgo prātu un fiziskās pasaules kategorijās, identificēdami sevi ar fizisko ķermeni.

Tātad – lai atgrieztos uz Dieva paredzētā garīgās attīstības ceļa, kas mūs aizvedīs Mājās pie Dieva, mums ir jāatjauno saikne ar savu Augstāko daļu, lai mēs varētu būt derīgi turpmākajai evolūcijai augstākos enerģētiskos līmeņos, kur nekādām tādām negatīvām parādībām un negatīvo īpašību izpausmēm, ar ko pilna mūsu ikdiena, nebūs vietas.

Ir pienācis laikmetu maiņas moments

4. Laikmetu maiņas moments un graudu atdalīšana no pelavām.

Pašlaik ir pienācis tas mūžības moments, kad mainās lieli kosmiskie cikli. Beidzas ilūzijas jeb izpausto pasauļu izvēršanas cikls – materiālā pasaule sasniegusi vislielāko blīvumu, kāds iespējams šajā visumā, un sākas ilūzijas savākšanas cikls – izpaustā pasaule sāk savākties. Pats pagrieziena moments ilgst gadu miljonus.

Kosmisko ciklu maiņas momentā faktiskais cilvēces virzības kurss tiek salīdzināts ar Radītāja paredzēto, un vajadzības gadījumā tiek izdarītas korekcijas. Tas notiek mūsu laikā. Cilvēces attīstība ir novirzījusies no paredzētā kursa, jo cilvēce neattīstās garīgi, neattīsta savas labās īpašības, bet tieši pretēji – degradējas. Katra dvēsele ir izdarījusi izvēli – vai atgriezties pie Dieva, vai palikt fiziskajā pasaulē. Tās dvēseles, kas Dievam netic un dzīvē katrā situācijā izvēlas tikai apmierināt savas vēlmes un kaislības, gūt baudas un izpriecas, identificējot sevi tikai ar fizisko ķermeni un atzīstot tikai šo vienīgo fizisko eksistenci fiziskajā pasaulē, šajā pasaulē arī paliks un beigs savu eksistenci tad, kad pati fiziskā pasaule beigs eksistēt. Tās dvēseles, kas ir izvēlējušās Dievišķo realitāti, mūžību, tās Dievs savāks savos apcirkņos, jo Dievišķā pļauja rit pilnā sparā un jau sen pareģotais laiks, kad graudi tiek atdalīti no pelavām, ir sācies.

5. Kāpēc cilvēcei atkal no jauna vajadzīga Gudrības Skolotāju Mācība?

Dievs ir žēlsirdīgs. Viņš visos laikos ir sūtījis uz Zemes savus sūtņus un praviešus, kas cilvēkiem mācījuši Dievišķos likumus un devuši savas Mācības, lai cilvēkiem būtu vajadzīgās zināšanas. Mēs zinām viņus senākos laikos: Elija, Mozus, Jēzus Kristus, Zaratustra, Gautama Buda, pravietis Muhameds. Pēdējos gadsimtos: 19. gs. Jeļena Blavatska, 20. gs. sākumā– Jeļena un Nikolajs Rērihi, 20. gs. Amerikā – Edna un Gajs Ballardi, Elizabete Klēra un Marks Profeti, Bulgārijā – Pēteris Donovs un Omrāms Mikaels Aivanhovs. Visi viņi bija Dieva sūtņi un nākuši pasaulē, lai nestu cilvēkiem Mācību – zināšanas.

Kāpēc cilvēkiem vajag, lai Mācība tiktu dota atkal un atkal no jauna? Pirmkārt, tāpēc, ka sūtnis ir tas, kas nes pasaulē ne tikai Mācības informatīvo komponentu, bet arī Dievišķo enerģiju un augstās vibrācijas. Tiklīdz sūtnis aiziet no fiziskās pasaules, tā cilvēki ļoti ātri aizmirst saņemto, un viņu vibrāciju līmenis atkal sāk slīdēt lejup.

Vajag, lai kāds uzturētu Dievišķās vibrācijas, lai pasaulē būtu kāds, kas saglabā saiti ar Dievišķo pasauli. Arī mūsu ļoti sarežģītajā un grūtajā laikā Gaismas Hierarhija par mums rūpējas: šajā 21. gadsimtā pasaulē Mācību no jauna nesusi Lielās Baltās Brālības sūtne Tatjana Mikušina.

Tā ir jauna filozofiski ētiska Mācība. Trīs vaļi, uz kuriem balstās Mācība, ir: Augstākais tikumiskais likums, Karmas likums un Reinkarnācijas likums.

Gudrības Skolotāji savos vēstījumos vienkāršā formā sniedz izpratni, kāpēc cilvēkam vajag būt tikumīgam un savā dzīvē ievērot Augstāko tikumisko likumu, kāpēc būt tikumīgam vienmēr ir noderīgi. Šī atziņa dabiski izriet no Karmas (cēloņu un seku) likuma un Reinkarnācijas likuma (dvēseles Evolūcijas likuma) zināšanas. Kad cilvēks saprot, ka viņš dzīvo ne tikai vienu mūžu, bet daudzus un ka visas viņa domas un rīcība tagadnē nosaka viņa tuvāko un tālāko nākotni, viņš sāk atbildīgāk un vairāk apzināti uzvesties savā dzīvē un reaģēt uz tās notikumiem.

Gudrības Valdoņi ir devuši Mācību visplašākajai auditorijai. Šī Mācība sniedz zināšanas par visām cilvēku dzīves jomām. Valdoņi ir devuši atslēgas – praktiskus padomus, kā paaugstināt savu apziņu, lai mainītos personīgā dzīve un dzīve visā apkaimē. Viņi ir paskaidrojuši, kā katra cilvēka apziņa ir saistīta ar citu cilvēku apziņām un notikumiem pasaulē. Viņi ir skaidrojuši, kāpēc mēs esam atbildīgi par savas apziņas līmeni, un devuši veselu Mācību , kā mainīt savu apziņu, lai visa apkārtne kļūtu Dievišķāka. Viņi ir parādījuši ceļu, kā sasniegt iekšēju laimi, mieru, mīlestību un Dievu! Viņi ir atklājuši mums, ka laime ir tikai mūsu apziņas stāvoklis un tā pilnībā ir atkarīga tikai no mums pašiem.

6. Kas ir Lielā Baltā Brālība un Dievišķie Valdoņi jeb Gudrības Skolotāji?

Tie ir augsti attīstīti Gari, kas vai nu jau beiguši “Zemes skolu”, t.i. sasnieguši tādu attīstības pakāpi, ka viņiem vairs nav jānāk iemiesojumā uz Zemes, un ir tie, “kas ir atnākuši ar palīdzības misiju no citām pasauļu sistēmām“. Viņi ir tie, ko pazīst ar apzīmējumiem – Šambalas Valdoņi, Dievišķie Valdoņi, Gaismas Hierarhija, Lielā Baltā Brālība. Katrā ziņā – mums viņi ir Gudrības Skolotāji, kas nemitīgi rūpējas par mums miljoniem gadu ilgi. Viņu pārstāve fiziskajā pasaulē uz Zemes pašlaik ir Tatjana Mikušina

7. Par Sūtni Tatjanu Mikušinu, ar kuras starpniecību cilvēce saņēmusi Mācību “Gudrības Vārds”.
8. Mikušina dzimusi Omskā 1958. g. – padomju varas gados, kad valdīja komunistiskā partija ar ateisma ideoloģiju. Pēc vidusskolas T. Mikušina mācījusies Politehniskajā institūtā, apgūstot specialitāti “radioelektroniskās aparatūras konstruēšana un ražošana”, pēc tam strādājusi par inženieri konstruktori slēgtā rūpnīcā. Kad sākās “perestroika”, viņa strādājusi par galveno grāmatvedi vairākās organizācijās, bija sociāli ekoloģiskās apvienības „Zaļā pilsēta” līdzpriekšsēdētāja, organizēja vēlēšanas, pati balotējās dzimtās Omskas pilsētas un apgabala deputātu padomēs.

Skolas gados Tatjana nodarbojās ar basketbolu, piedalījās vissavienības sacensībās. 15 gadu vecumā viņa guva nopietnu labā elkoņa traumu. Tatjana nokļuva slimnīcā, kur vairākas dienas atradās uz dzīvības un nāves robežas, jo pēc ārstu kļūdu sērijas sākās asins saindēšanās.

Nedēļu mediķi cīnījās par viņas dzīvību. Tatjana izdzīvoja! Tieši pēc slimošanas sākās viņas pārtapšana: viņa atskārta, ka cilvēka dzīvi vada Dievs. Viņa saprata, ka ir Dievs, ka viņai jāmeklē Dievs un jāmācās.

1996. gada beigās Tatjana atrada Gaismas Valdoņu Mācību, kas tika cilvēcei nodota ar organizācijas Summit Lighthouse dibinātāju amerikāņu Marka un Elizabetes Klēras Profetu starpniecību.
1997. gadā Tatjanas dzīvē parādījās cilvēks, kas palīdzēja viņai apgūt meditācijas praksi. Šī prasme ļāva viņai sazināties ar savu Augstāko ES, bet pēc tam – arī saklausīt Skolotājus. Sākumā Tatjana uzdeva viņiem jautājumus un saņēma īsas atbildes, mācījās dzirdēt domas, ko viņai sūtīja Valdoņi. Bija vajadzīgi aptuveni trīs gadi, lai šo prasmi pilnveidotu.

Sākot ar 2002. gada novembri, paklausot Valdoņu ierosinājumam, Tatjana radīja interneta vietni Sirius (http://sirius-ru.net), 2004. g. Valdoņu vadībā viņa uzrakstīja grāmatu „Labais un ļaunais. Pārdomas H. Blavatskas „Slepeno doktrīnu” lasot”. Šis darbs viņai bija kā pārbaudījums, kā viņa spēs saprast un pasniegt patiesību par tā saukto eņģeļu un Lucifera krišanu.

2005. gada 4. martā viņa pieņēma pirmo diktātu no Dievišķā Valdoņa Sanata Kumaras. Līdz 2005. gada 30. jūnijam diktāti jeb vēstījumi tika doti katru dienu. Katru dienu viņa pieņēma vēstījumu, izsūtīja e-pastā abonentiem un ievietoja to savā interneta vietnē. Šis pirmais diktātu cikls bija visgarākais. Turpmākie cikli bija īsāki, tie tika doti vasaras un ziemas saulgriežu laikā.

Laikā no 2005. gada līdz 2016. gadam T. Mikušina ir pieņēmusi vairāk nekā 480 vēstījumus no vairāk nekā 50 Gaismas būtnēm. Visi vēstījumi kopumā ir harmoniska, viengabalaina Mācība, kurā ir atbildes uz visiem jautājumiem, ko mums šajā laikā ir svarīgi zināt. Izklāsts ir vienkāršā, visiem saprotamā valodā, taču Mācības dziļums un sarežģītība ir apgūstama pamazām, to lasot atkārtoti.

8. No cilvēces senās vēstures – Sanata Kumaras atnākšana no Venēras uz Zemi.

Mēs, Zemes cilvēce, par savu eksistenci un attīstību, par to, ka joprojām dzīvojam uz Zemes, varam pateikties Sanatam Kumaram: ļoti tālā senatnē, pirms miljoniem gadu planētas Zeme cilvēce bija degradējusies līdz alu cilvēka līmenim, jo, attālinoties no Dieva, visa gaisma tajā bija apdzisusi, un nebija vairs pilnīgi neviena indivīda, kas spētu uzturēt uz sirds altāra degošo Dzīvības Liesmu un godināt Dieva Klātbūtni. Kosmiskā Padome jau bija pieņēmusi lēmumu par Zemes likvidāciju. Kosmiskais Likums paredz, ka šādu evolūciju turpmāku pastāvēšanu var pieļaut tikai tādā gadījumā, ja ir kāds, kas fiziskajā oktāvā ir iemiesojies kā Dzīvais Guru, kurš notur līdzsvaru un uztur Dzīvības Liesmu visu planētas dzīvo būtņu labā un vārdā – tikmēr, kamēr viņi evolucionē līdz tādam līmenim, ka paši spēj nosargāt Dzīvības Liesmu un būt atbildīgi par saviem vārdiem un darbiem.

Sanats Kumara bija tas, kurš pieteicās glābt Zemi un tās cilvēci. Viņš saņēma Dieva svētību būt Zemes cilvēcei par Alfu un Omegu, par Dievu Kungu Visaugstāko. Viņš atnāca no Venēras ēteriskā plāna uz Zemi – viņš brīvprātīgi izvēlējās ilgstošu trimdu uz tumšas zvaigznes. Viņu atbalstīja un līdzi atnāca 144 000 Viņa uzticīgo skolnieku no Venēras, kuru priekšgalā bija tas, kuru tagad pazīstam kā Pasaules Kungu Gautamu Budu. 400 no šiem 144 000 bija avangards, kuri uzcēla diženo svētmītni Šambalu uz salas Gobi jūrā, t.i. tur, kur tagad ir Gobi tuksnesis. Uz Baltās salas Gobi jūrā viņi uzcēla Balto Pilsētu pēc Kumar pilsētas parauga, kas ir uz Venēras. Sanats Kumara nostiprināja Dzīvības Liesmas fokusu Šambalā, kas daudzu gadsimtu laikā bija svētmītne fiziskajā plānā. Sanats Kumara mājoja šajā svētmītnē, bet viņš neietērpās tādā fiziskajā ķermenī kā mēs tagad, viņa ķermenis sastāvēja no materiālā visuma vissmalkākās ēteriskās substances. Vēlāk Šambalas svētmītne tika pārnesta ēteriskajā plānā.

Sanats Kumara nostiprināja gaismas staru kā pavedienu no savas sirds uz katra cilvēka sirdi, kurš evolucionēja uz Zemes, tādējādi uzturēdams Dzīvības Liesmu cilvēkos. Bez šīs palīdzības cilvēce jau sen būtu izgājusi cauri otrajai nāvei un planēta būtu iznīcināta.

Pēc tam, kad Šambala tika pārcelta ēteriskajā plānā, Sanats Kumara iemiesojās uz Zemes kā Dipankara. Sanskritā šis vārds nozīmē „tas, kurš iededz gaismu”. Dipankara bija viens no leģendārajiem Budām, viņš bija pirmais no 24 Budām, kuri dzīvoja pirms Gautama Budas.

Viņš joprojām rūpējas un palīdz Zemes cilvēcei, viņš mūs mīl.

Sanats Kumara ir devis pirmo vēstījumu caur T. Mikušinu 2005. g. un arī visus pārējos vēstījumu ciklus iesācis tieši Viņš.

9. Kā Gudrības Skolotāji var sazināties ar cilvēci.
10. Par Sūtni un Sūtņa mantiju.

Viņi ar mums vai mēs ar viņiem varam sazināties, ja paaugstinām savu apziņu un savas vibrācijas līdz pietiekami augstam līmenim, kad meditācijā varam sasniegt tās ēteriskās oktāvas, kurās viņi mājo. Tad mēs varam tieši sazināties ar Skolotājiem. Tā kā uz Zemes cilvēku vairumam līdz tam ir vēl tāls ceļš ejams, tad Dievs sūta pie mums savus sūtņus. Lai sniegtu palīdzību cilvēcei, Skolotāji izmanto sūtības institūtu – īpaši sagatavotus un apmācītus cilvēkus, kas jau daudzās iepriekšējās un arī tagadējā dzīvē ir pierādījuši savu pastāvīgumu un uzticību Dievam un Brālībai. Sūtības institūts ir bijis vienmēr, jo bez Dievišķās enerģijas un zināšanām cilvēce nespētu attīstīties. Dieva sūtņi ir tie, kas visos laikos ir kalpojuši par Dievišķās enerģijas un zināšanu pārvadītājiem fiziskajā pasaulē.

Tagad tā ir Tatjana Mikušina. Misijai būt par Brālības pārstāvi fiziskajā pasaulē viņa ir gatavojusies ne vienu vien iemiesojumu, viņas sasniegumu līmenis ļauj viņai meditācijā sasniegt tos ēteriskos līmeņus, no kuriem Skolotāji var dot viņai vēstījumus.

Kāpēc Skolotāji paši tagad nevar iemiesoties uz Zemes kā Jēzus vai Gautama Buda? Tāpēc, ka Zemes vibrāciju līmenis tagad ir tik zems, ka neviena augsta garīga būtne uz Zemes dzīvot nevar: vibrāciju atšķirība ir pārāk liela. Arī T. Mikušinai bija ļoti grūti, kad pirmo vēstījumu ciklu viņa pieņēma pilsētā Omskā, kur viņa dzīvoja. Viņai bija jāiztur pārslodzes no tā, ka, pieņemot vēstījumus, viņa bija ļoti augstās vibrācijās un caur viņu nāca ļoti daudz Gaismas enerģijas, bet pilsētas vide, cilvēki visapkārt, kaimiņi blakus dzīvokļos bija ar zemām vibrācijām. Tāpēc turpmāko diktātu ciklu pieņemšanai vajadzēja meklēt vietu ārpus pilsētām, tuvāk dabai.

Pēc visām pārvarētajām grūtībām 2008. g. tika uzcelta māja Sūtnei – Ašrams Omskas tuvumā, tīrā vietā, balto bērzu rezervātā un tā tuvumā – arī Mācību centrs. Taču 2012. g. kāds mēģināja nodedzināt šo māju kopā ar abām tās iemītniecēm.

Pēc tam Valdoņi lika Sūtnei nekavējoties pamest Krievijas teritoriju. Viņa tika uzaicināta uz Latviju tūlīt pēc ugunsgrēka. Latvijā Viņa pieņēma 2012. gada vasaras diktātu ciklu un nolasīja lekciju “Senās Mācības būtība”.

Sūtne ir regulāri uzstājusies dažādās pilsētās ar lekcijām un vadījusi seminārus, lai cilvēkiem palīdzētu izprast galvenās Mācības tēzes.

Vēstījumos paustā patiesība maina cilvēku apziņu un piešķir viņu dzīvei jaunu jēgu, nereti palīdzot pārvarēt bezcerību, atjaunojot spēkus un dzīvotgribu. Par to liecina simtiem sajūsminātu atsauksmju, kuras Tatjana Mikušina saņem pēc katras jaunas grāmatas iznākšanas.

2007. g. tika nodibināta izdevniecība “SiriuS”. T. Mikušina ir uzrakstījusi vairāk nekā 60 grāmatas, kas ir tulkotas un izdotas 20 pasaules valodās.
2008. Galvenie Visuma jeb Dievišķie likumi: Tikumiskais likums, Reinkarnācijas likums un Karmas likums.

Pirmais un galvenais ir tikumības Zelta likums: “izturies pret citiem tā, kā tu gribi, lai citi izturētos pret tevi” vai arī “nedari citiem to, ko nevēlies sev”. Šis fundamentālais tikumības likums formulēts pirmās tūkstošgades vidū pirms mūsu ēras. Savu nosaukumu “Zelta” tas ieguva XVIII gadsimtā Rietumeiropas garīgajā tradīcijā, bet it kā savstarpēji nesaistīti tas parādās dažādās kultūrās: hinduismā, budismā, kristietībā, islāmā, konfuciānismā, antīko filozofu izteikumos.

Šis likums ļoti vienkāršā formā ietver sevī loģisko sakarību: Dievs, kas ir visur un arī katrā no mums, tāpat negrib, ka mēs Viņam darām to, ko negribam, lai kāds cits darītu mums. Jo to, ko mēs darām labu vai sliktu jebkuram citam cilvēkam vai dzīvai būtnei, arī dabai, mēs īstenībā vienlaikus darām Dievam.

Šis likums ietver sevī arī universālu kritēriju, pēc kā vērtēt savu rīcību, – vai mēs gribētu, lai kāds to pašu dara mums, vai tomēr ne. Ļoti vienkārši. Piemēram, daudzi sabiedrībā cienīti cilvēki uzskata, ka drīkst zagt. No kaimiņa varbūt ne, bet no valsts – bez sirdsapziņas pārmetumiem, vienalga, vai tie ir nesamaksāti nodokļi, nelietderīgi ārzemju komandējumi par valsts naudu, nevajadzīgi dārgi dienesta auto vai zemeņu kūkas. Katrā tamlīdzīgā gadījumā cilvēkam ir izvēle. Ja kritērijs būtu nevis “es to gribu un nelaidīšu garām izdevību to iegūt par valsts naudu”, bet gan “vai es gribētu no savas naudas maksāt par to, lai kāds cits apmierinātu šādas savas iegribas”, tad pareizā izvēle būtu acīm redzama.

Cits piemērs. Ir daudz dažādu iemeslu, kāpēc civilizētajā pasaulē joprojām ir pārāk daudz vardarbības, sākot no slepkavībām un beidzot ar pazemošanu ģimenē, mācību iestādē, darba vietā. Katrā gadījumā cilvēkam ir izvēle, kā rīkoties. Un atliek tikai pajautāt sev – vai es gribu, lai pret mani izturas tāpat kā es grasos izturēties pret otru?

Ja katrs, kas pacēlis roku ar slepkavības ieroci, ja katrs, kas pacēlis roku sitienam, ja katrs, kam uz mēles ir otram adresēti ļauni vārdi, sev uzdotu šo vienu jautājumu un godīgi uz to atbildētu, tad Zeme ļoti ātri pārvērstos par jaukāko planētu Visumā. Jo sev ļaunu taču nevēlas neviens!

Galvenie tikumības principi, kas doti dažādās reliģijās, ir šie:

Izturies pret citiem tā, kā tu gribi, lai citi izturētos pret tevi, nedari citiem to, ko nevēlies sev.

Nedari ļaunu nevienai dzīvai būtnei! Nedrīkst nogalināt nevienu!

Nezodz!

Nepārkāp laulību!

Nemelo!

Neesi mantkārīgs, neiekāro neko, kas pieder citiem, esi pieticīgs.

Godā savu tēvu un māti!

Jēzus Kristus ir devis divus ļoti svarīgus novēlējumus kā papildinājumu Mozus baušļiem:

Mīli to Kungu, savu Dievu no visas savas sirds un no visas savas dvēseles!

Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!

Jēzus mums mācīja augstāko bausli – Mīlestību. Viņš tāpat kā visi pravieši un reliģiju dibinātāji, ne tikai mācīja tikumības likumus, bet ar savu dzīvi rādīja paraugu, pilnībā īstenojot šos principus dzīvē. Jēzus Mīlestība bija tik pilnīga, ka viņš ne tikai mācīja mīlēt visus, arī savus ienaidniekus, bet arī pirms nāves pie krusta nepārstāja mīlēt tos, kas viņu spīdzināja un sita krustā.

Reinkarnācijas likums nosaka to, ka cilvēks piedzimst uz Zemes atkārtoti tikmēr, kamēr viņa aura satur negatīvos karmiskos ierakstus, kas ir jānolīdzsvaro – negatīvās enerģijas ir jātransmutē, jāpārveido tīrās enerģijās ar augstām vibrācijām.

Karmas likums regulē cilvēka dvēseles ceļu tā, lai dotu viņai labākās iespējas atstrādāt savu negatīvo karmu un iemācīties izdarīt pareizo izvēli katrā dzīves situācijā. Karmas likums nav soģis, tas ir mūsu skolotājs, ar kura palīdzību mēs apgūstam to, ko vēl neesam pratuši un tāpēc esam kļūdījušies. Dievs negrib mūs sodīt, Viņš grib, lai mēs ietu mīlestības ceļu. Lai mēs nomainītu savu egoistisko pieeju pasaulei un dzīvei pret mīlestības pilnu attieksmi pret visu dzīvo.

Karmas likums māca, pirmkārt, to, ka par visu, kas ar mums notiek, kādos apstākļos un vidē nokļūstam, pilnībā esam atbildīgi tikai katrs pats. Un katrs pats ar savu tagadējo rīcību un domām rada priekšnosacījumus savai turpmākajai eksistencei – nākamajai dzīvei un apstākļiem arī jau šajā dzīvē.

Karmas likuma darbību mums ir grūti izsekot tāpēc, ka tagad ieliktajiem cēloņiem sekas var parādīties tikai kādā no nākamajiem iemiesojumiem, un tam, ko saņemam tagad, cēloņus esam ielikuši kaut kad agrāk. Taču, zinādami, ka mēs paši esam savas laimes kalēji, mēs sapratīsim, ka nav jēgas meklēt vainu citos, savā valstī vai tās valdībā, ka kaut ko mainīt savā dzīvē varam, tikai mainot savu apziņu – paaugstinot un paplašinot to, līdz ar to apzinīgāk un pareizāk rīkojoties savā dzīvē, un līdz ar to ietekmēdami visu, ar ko esam saistīti, arī savu valsti un tās valdību.

12. Mikušinas darbos – Gudrības Skolotāju Mācībā pausto Dievišķās Brīvības ideju atbilstība filozofijas humānistiskā novirziena pārstāvju V. Solovjova un A. Šveicera idejām par garīgo atbrīvošanos.

“Cilvēka atsvešinātībai no savas īstās garīgās sākotnes un filozofijas lomai šīs atsvešinātības pārvarēšanā ir pievērsušies daudzi 20. gs. filozofi. Viens no tiem bija Vācijas un Francijas domātājs A. Šveicers. Viņš saskatīja civilizācijas attīstībā ne tikai pozitīvo pusi, bet arī daudzus negatīvus momentus. Viņš rakstīja, ka cilvēku negatīvi ietekmē arvien straujākie sociuma procesi, sabiedriskās dzīves attīstības krasi pieaugošais temps. Viņš uzskata, ka pilnīgi mainījies ir cilvēka dzīvesveids. Divu vai triju paaudžu laikā pietiekami daudz indivīdu dzīvo tikai kā darbaspēks, nevis kā cilvēki. Viņš konstatējis, ka visu sabiedrības slāņu moderno cilvēku pārlieku lielā aizņemtība veicina garīgās sākotnes atrofēšanos viņos. Darbam ar sevi brīvajā laikā, nopietnām sarunām vai grāmatu lasīšanai nepieciešama koncentrēšanās, kas modernajam cilvēkam padodas ar grūtībām. Absolūta bezdarbība, izklaides un vēlēšanās aizmirsties viņam kļuvusi par fizisku nepieciešamību. Viņš nemeklē zināšanas un pilnveidošanos, bet gan izklaides, turklāt tādas, ka prasa minimālu garīgo piepūli.”

Filozofi Vladimirs Solovjovs un Alberts Šveicers ir filozofijas humānistiskā novirziena pārstāvji, un viņi visspilgtāk iezīmē tās humānistisko funkciju. Šī funkcija ļoti atbilst idejām, kas ir T. Mikušinas saņemtajā Gudrības Valdoņu Mācībā. Garīgā atbrīvošanās, par ko runā V. Solovjovs, T. Mikušinas darbos parādās kā atbrīvošanās no piesaistēm materiālajai pasaulei, no miesīgajām vēlmēm un kaislībām, ko var sasniegt katrs, vispirmām kārtām savā apziņā. Tiek dota vesela Mācība par Brīvību, kas tiek definēta kā Dievišķā Brīvība.