Kāds bija eklektiskās teosofijas sistēmas mērķis?01.06.2025

Jeļenas Blavatskas grāmatā “Atslēga uz Teosofiju” ir sniegta atbilde: “Pirmkārt, iedvesmot mācekļiem un visiem “patiesības cienītājiem” dažas lielas morāles patiesības. No šejienes Teosofijas biedrības pieņemtais moto: “Nav reliģijas augstākas par patiesību” [2]. Eklektiskās teosofijas skolas dibinātāju galvenais mērķis bija viens no trim viņu mūsdienu sekotāju Teosofijas biedrības mērķiem, proti, samierināt visas reliģijas, sektas un tautas ar kopēju ētikas sistēmu, kuras pamatā ir mūžīgās patiesības.”

[2] Eklektiskā teosofija tika sadalīta trīs sastāvdaļās: 1) Ticība vienai absolūtai, neaptveramai un augstākajai Dievībai jeb bezgalīgai būtībai, visas dabas un visa esošā – redzamā un neredzamā – saknei. 2) Ticība cilvēka mūžīgajai nemirstīgajai dabai, kas, pateicoties tam, ka tā ir Universālās Dvēseles starojums, ir ar to viendabīga. 3) Teurģija, “dievišķais darbs” jeb dievu darba veikšana; no θεοι, “dievi”, un εργειν – “darbs”. Termins ir ļoti vecs, taču, tā kā tas pieder pie noslēpumu vārdnīcas, tas netika plaši izmantots. Bija mistisks uzskats, ko praktiski demonstrēja iesvētīti adepti un priesteri, ka, kļūstot tikpat tīram kā bezķermeniskas būtnes, tas ir, atgriežoties pie sākotnējās dabas tīrības, cilvēks var pamudināt dievus nodot viņam zināšanas par dievišķajiem noslēpumiem un dažreiz pat padarīt tos redzamus – subjektīvi vai objektīvi. Tas bija augstākais aspekts tam, ko tagad sauc par spiritismu; bet cilvēku ļaunprātīgas izmantošanas un nesaprašanās dēļ daži to sāka uzskatīt par nekromantiju un kopumā bija aizliegts. Jambliha teurģijas izkropļotā prakse joprojām ir saglabājusies dažu mūsdienu kabalistu ceremoniālajā maģijā. Mūsdienu teosofija izvairās gan no šāda veida maģijas, gan “nekromantijas” un noraida tos kā ļoti bīstamus.

Patiesa dievišķā teurģija prasa gandrīz pārcilvēcisku dzīves tīrību un svētumu; pretējā gadījumā tas deģenerējas mediumismā vai melnajā maģijā. Amonija Saka tiešie mācekļi, kurus sauca par teodidaktiem, “mācīti no Dieva”, piemēram, Plotīns un viņa sekotājs Porfīrijs, sākumā noraidīja teurģiju, bet vēlāk ar to samierinājās, pateicoties Jamvliksam, kurš uzrakstīja šai parādībai veltītu darbu ar nosaukumu “Noslēpumi” sava slavenā ēģiptiešu priestera Abamona skolotāja vārdā. Amonij Sakas bija kristiešu vecāku dēls, un, tā kā dogmatiskā kristietība viņu atbaidīja jau no bērnības, viņš kļuva par neoplatonistu. Runā, ka viņam, tāpat kā Jēkabam Bēmam un citiem diženiem gaišreģiem un mistiķiem, sapņos un vīzijās atklājās dievišķā gudrība. Līdz ar to viņa vārds – Teodidakt.

Viņš nolēma saskaņot visas reliģiskās sistēmas un, parādot to kopīgo avotu, izveidot vienu universālu doktrīnu, kuras pamatā ir ētika. Viņa dzīve bija tik nevainojama un tīra, un viņa mācība tik dziļa un plaša, ka vairāki baznīcas tēvi kļuva par viņa slepenajiem mācekļiem. Aleksandrijas Klementam par viņu bija ļoti augsts viedoklis. Visi cienīja un godināja arī Plotīnu, Amonija “svēto Jāni”, cilvēku ar visdziļāko izglītību un godīgumu. 39 gadu vecumā viņš pavadīja Romas imperatoru Gordiānu un viņa armiju karagājienā uz austrumiem, lai saņemtu norādījumus no Baktrijas un Indijas gudrajiem. Viņam Romā bija filozofijas skola. Viņa māceklis Porfīrijs, kura īstais vārds bija Maleks (helenizēts ebrejs), savāca visus sava Skolotāja darbus. Viņš pats bija lielisks rakstnieks un sniedza alegorisku interpretāciju dažām Homēra darbu daļām. Filaletiešu praktizētā meditācijas sistēma bija ekstātiska, līdzīga Indijas jogas praksei. To, ko mēs zinām par eklektisko skolu, mēs esam parādā Origenam, Longinam un Plotīnam, tiešajiem Amonija mācekļiem. (Skat. A. Vildera “Eklektiskā filozofija”).