Kādi ir pierādījumi, ka teosofijas uzskati ir tīri kristīgi?30.07.2025

Jeļenas Blavatskas grāmatā “Atslēga uz Teosofiju” ir sniegta atbilde:

“Teosofs. Tie ir mūsu pirkstu galos. Ir teikts, ka Kristus ir teicis: “Mīliet cits citu” un “Mīliet savus ienaidniekus”, “Jo, ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds jums nāk atalgojums? Vai pat muitnieki nedara to pašu?” [1]

Un ja jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko jūs darāt vairāk nekā citi? Vai arī pagāni nedara tāpat? Tie ir Kristus vārdi. Bet 1. Mozus grāmatā (9. nodaļa, 25. pants) ir teikts: “Nolādēts lai ir Kānaāns! Kalpu vergs viņš būs saviem brāļiem.” Tomēr Bībeles kristieši dod priekšroku Mozus likumam, nevis Kristus Mīlestības likumam. Viņi paļaujas uz Veco Derību, kas izdabā visām viņu kaislībām ar tās paverdzināšanas, iekarošanas un visu rasu tirānijas likumu, kuras viņi sauc par zemākām. Kādi noziegumi tika pastrādāti ar šī velnišķīgā (ja to uztver burtiski) 1. Mozus grāmatas apgalvojuma spēku, var mums pastāstīt tikai vēsture, lai gan aina būs nepilnīga. [2]”

Skaidrojums:

[1] – Muitniekus toreiz uzskatīja gandrīz par zagļiem un laupītājiem. Ebreju vidū muitnieka profesija bija visapkaunojošākā pasaulē. Viņiem nebija ļauts ieiet Templī, un Mateja evaņģēlijs (18:7) vienlīdz runā gan par pagāniem, gan muitniekiem. Un tomēr viņi bija tikai romiešu nodokļu iekasētāji, kas ieņēma tādu pašu amatu kā britu ierēdņi Indijā un citās iekarotajās valstīs.

 

[2] – Līdz viduslaiku beigām morālu faktoru ietekmē verdzība Eiropā bija lielā mērā izzudusi; bet tad notika divi lieli notikumi, kas iedragāja Eiropas sabiedrības morālos spēkus un uzlika cilvēcei tādu lāstu, kāds reti bija zināms. Viens bija pirmais ceļojums uz barbaru apdzīvotajiem krastiem, kur cilvēki bija ierasta tirdzniecības prece; otrs bija Jaunās pasaules atklāšana, kur tika atrasti neizsmeļami bagātības avoti, kuru izmantošanai bija nepieciešams importēts darbaspēks. Četrsimt gadus vīrieši, sievietes un bērni tika atņemti visam, ko viņi pazina un mīlēja, un pārdoti ārzemju tirgotājiem Āfrikas krastos, bieži vien dzīvi un miruši, visu šo briesmīgo tā saukto “pārbraukšanu” laikā; un, pēc Bankrofta, kuru var uzskatīt par objektīvu vēsturnieku, teiktā, 250 000 no trīsarpus miljoniem, kas devās šajos liktenīgajos ceļojumos, tika iemesti jūrā, bet pārējie tika nolemti nožēlojamai eksistencei, tiekot nosūtīti uz raktuvēm un pātagotiem niedru un rīsu laukos. Šī lielā nozieguma vaina jāuzņemas kristīgajai baznīcai. “Svētās Trīsvienības vārdā” Spānijas valdība, Romas katoļu baznīcas ietekmē, noslēdza vairāk nekā duci līgumu, kas atļāva pārdot verdzībā piecsimt tūkstošus cilvēku; 1562. gadā sers Džons Hokinss devās savā velnišķīgajā ekspedīcijā, lai iepirktu vergus Āfrikā un pārdotu tos Rietumindijā, kuģī, kas nesa Jēzus svēto vārdu; un protestantu karaliene Elizabete apbalvoja viņu par panākumiem šajā pirmajā angļu pasākumā šajā necilvēcīgajā tirdzniecībā, ļaujot viņam kā savu ģerboni nēsāt “pusmauru ar savu patieso krāsu, važās” jeb, citiem vārdiem sakot, nēģeru vergu ķēdēs. “Krusta iekarojumi” (citēts no “Agnostic Journal”)