Dzimšanas dienas stāsts26.08.2017

2017.gada 23.augustā Sokrata tautskola sadarbībā ar Biedrību “Dzīvot pēc Sirdsapziņas” organizēja I. Tikumiskās audzināšanas brīvdabas konferenci “Kā mācīt tikumību bērniem un jauniešiem?”, kurā uzstājās Mārīte Akmentiņa par tēmu “Tikumiskās audzināšanas sākumposms jeb kā ielikt tikumības pamatus bērniem vecumā līdz 7 gadiem.”

Klausītājus ļoti uzrunāja Mārītes izstāstītais stāsts bērniem dzimšanas dienas laikā.

Dzimšanas dienas stāsts

Reiz sensenos laikos, vairāk nekā pirms 2 gadiem (bērna vārds) nebija uz Zemes. Ai, viņš(a) tik jauki pavadīja lauku debesīs ar savu Sargeņģeli! Viņš(a) leca no vienas kājas uz otru, meta kūleņus – nekad nesasitās.

Kādu dienu Sargeņģelis (bērna vārds) uzdāvināja bumbiņu no visīstākā Zelta. (Bērna vārds) spēlējās ar to – meta no rociņas rociņā, meta augstu gaisā. Bumbiņa nekad neizkrita no rokām.

Kādu dienu, kad (bērna vārds) jutās jau gana stiprs(a), viņš(a) gribēja zināt, cik tālu varētu aizsviest bumbiņu? Viņš(a) pacēla roku virs galvas. Atvēzējās un meta to tālu prom. Bumbiņa pazuda….

(Bērna vārds) meklēja to te un tur, nekur tās nebija. Tad kaut kas paspīdēja pie mākoņa maliņas. Tur jau arī bija bumbiņa! (Bērna vārds), sniedzoties pēc bumbiņas, ieraudzīja brīnumainu ainu: viņš(a) ieraudzīja Zemi ar kalniem un lejām, ar mežiem un pļavām, ar upēm, jūrām un okeāniem, ar dzīvniekiem, pilsētām un cilvēkiem. (Bērna vārds) ieraudzīja māmiņu, kura gāja pāri pagalmam un viņas mati brīnišķīgā vilnī krita pāri pleciem. (Bērna vārds) ieraudzīja tēti, kurš mazajam bērniņam gatavo šūpulīti.

(Bērna vārds) viss tik ļoti patika, ka viņš(a) jautāja Sargeņģelim: “Saki, man lūdzu, vai es varētu ar viņiem tikties?” “Nu, protams”, atbildēja Sargeņģelis, “Tikai Tev būs jānoiet garš ceļš – garām Zvaigznēm, Mēnesim un Saulei, cauri Varavīkšņu vārtiem, cauri Debesu vārtiem. Tur tu atstāsi savas Debesu drānas. Es tās pieskatīšu, jo Tu jau atkal atgriezīsies. Katru nakti es Tevi apciemošu, varbūt Tu to zināsi, varbūt nē”.

Un mazais (bērna vārds) aizmiga, bet māmiņa jau cēla savas rokas augstu uz debesīm un nonesa sev zem sirsniņas mazu bērniņu uz vairākiem mēnešiem, uz vairākām nedēļām un dienām. Un tad kādu dienu šūpulītī gulēja mazs zēns (maza meitenīte) ar zilā, zilām (brūnām, brūnām) actiņām un smaidošu mutīti. Māmiņa un tētis viens otram teica: “Ai, tā mums ir visjaukākā dāvana! Sauksim viņu par (bērna vārds). Tas būs vislabākais vārds mūsu dēliņam (meitiņai).”

(Tad bērniņš no dāvanu turziņas paņem dāvaniņu).