Amonija laikā pastāvēja vairākas senas lielas reliģijas, un Ēģiptē un Palestīnā vien bija daudz sektu. Kā viņš varēja viņus samierināt?03.06.2025

Jeļenas Blavatskas grāmatā “Atslēga uz Teosofiju” ir sniegta atbilde:

“Tagad atkal darām to, ko cenšamies darīt. Neoplatonisti bija liela grupa un piederēja dažādām reliģiskajām filozofijām: [1] Tāpat arī mūsu teosofi. Tajos laikos ebrejs Aristobulus apgalvoja, ka Aristoteļa ētika pārstāv Mozus likuma ezotēriskās mācības; Filons Jūdejs mēģināja saskaņot Pentateuhu ar pitagoriešu un platonisko filozofiju; un Jāzeps pierādīja, ka Karmela esēņi ir tikai ēģiptiešu terapeitu (dziednieku) sekotāji un vienkārši tos nokopēja.

Mūsdienās ir tāpat. Mēs varam parādīt katras kristīgās konfesijas, katras sektas, pat vismazākās, izcelsmi. Pēdējie ir zari vai dzinumi, kas aug uz lielākiem zariem; bet dzinumi un zari cēlušies no viena stumbra – GUDRĪBAS RELIĢIJAS. To pierādīt bija Amonija mērķis, kurš mēģināja pārliecināt pagānus un kristiešus, ebrejus un elku pielūdzējus, nolikt malā viņu strīdus un cīņas, atceroties tikai to, ka viņiem ir viena un tā pati patiesība, tikai ģērbti dažādās drēbēs un ka viņi visi ir vienas mātes bērni. [2] Tas ir arī teosofijas mērķis.”

Skaidrojums:

[1] – Tieši Filadelfa vadībā Aleksandrijā nostiprinājās jūdaisms, un grieķu skolotāji nekavējoties kļuva par bīstamiem Babilonas rabīnu koledžas konkurentiem. Kā pareizi atzīmē Eklektikas filozofijas autors: “Budistu, vēdantiskā un maģiskā sistēma tajā laikā tika izskaidrota kopā ar grieķu filozofijām. Nav pārsteidzoši, ka domājoši cilvēki domāja, ka cīņai par vārdiem ir jābeidzas, un uzskatīja, ka no šīm dažādajām mācībām ir iespējams izvilkt vienu harmonisku sistēmu… Panenus, Clemento un Athenagors, kas pamatā bija apmācīti Platoniskā filozofijā, saprata, ka būtībā tā bija vienota ar austrumu sistēmām.”

 

[2] – Mosheims par Amoniju saka: “Apzinoties, ka ne tikai Grieķijas filozofi, bet arī dažādu barbaru tautu filozofi, būdami pilnīgi vienisprātis savā starpā visos būtiskos jautājumos, viņš nolēma interpretēt visu šo dažādo sektu tūkstoš dogmas, lai parādītu, ka tās visas radušās no viena avota un visas noveda pie viena gala.” Ja rakstā par Amoniju “Edinburgas enciklopēdijā” autors zina, par ko runā, tad tur, kur viņš raksta par Teodidaktosu, viņš apraksta mūsdienu teosofus, viņu uzskatus un darbu: “Viņš pārņēma Ēģiptē saņemtās doktrīnas (ezotēriskās indiešu) par Visumu un Dievišķumu, uzskatot tās par vienu lielu veselumu un arī doktrīna par pasaules mūžību… un iedibināja morālās disciplīnas sistēmu kopumā, ļaujot cilvēkiem dzīvot saskaņā ar savas valsts likumiem un dabas prasībām, bet pieprasot, lai gudrie paaugstina savu prātu ar kontemplāciju.”