Ko nozīmē – jāpaļaujas uz sava Dievišķā Es vadību?19.08.2025

Jeļenas Blavatskas grāmatā “Atslēga uz Teosofiju” ir sniegta atbilde:

“Teosofs. Vienkārši šādi: vienam “es” ir jāaizmirst sevi daudzo “es” dēļ. Ļaujiet man jums atbildēt īsta filalētieša, Teosofijas biedrības biedra, vārdiem, kurš to skaisti izteica žurnālā “Teosofists”: “Katram cilvēkam galvenokārt ir jāatrod sevi un pēc tam jāveic godīga visu savu subjektīvo ieguvumu inventarizācija, un pat ja šāds novērtējums liecina par sliktu stāvokli vai bankrotu, situācija nebūt nav nelabojama, ja viņš nopietni ķeras pie šī jautājuma.” Bet cik daudzi to dara? Ikviens vēlas strādāt savas attīstības un progresa labā, un ļoti maz cilvēku citu progresa labā. Citējot to pašu autoru vēlreiz: “Cilvēki ir pietiekami ilgi ir mānīti un maldināti, viņiem ir jāsagrauj savi elki, jāatsakās no saviem viltojumiem un jāsāk strādāt ar sevi – nē, šis viens mazais vārds nozīmē pārāk daudz un daudz vairāk, jo tas, kurš strādā tikai sev, labāk darītu, ja vispār nestrādātu, tāpēc lai viņš strādā ar sevi citu labā, visu labā. Jo katrs mīlestības un žēlsirdības zieds, ko viņš iestādījis sava tuvākā dārzā, izdzīs pretīgo nezāli no viņa paša dārza, un tā šis dievu dārzs – Cilvēce – uzziedēs kā roze.” Visos rakstos, visās reliģijās tas ir skaidri pateikts, bet cilvēks vispirms mēģina to nepareizi interpretēt, tad to sagrauj, piezemē un visbeidzot noved līdz pilnīgam absurdam. Nav nepieciešama jauna atklāsme. Lai katrs cilvēks kļūst par atklāsmi pats sev. Lai cilvēka nemirstīgais gars kādu dienu pārņem viņa ķermeņa templi, padzenot naudas mainītājus un visus ļaunos garus, un viņa paša dievišķā cilvēcība viņu atbrīvos, jo, kļuvis viens ar sevi, viņš atpazīs arī “Tempļa celtnieku”.”